Modern Times 2.0
Ar ko nodarbojāmies Coronas laikā
Pasaule ir šokā par vīrusu un jauno lietu kārtību. Toties neierastais miers, klusums, tīrs un svaigs gaiss – tas, nenoliedzami, ir pašreizējā laika milzīgās priekšrocības. Arī daba lēnām atgūstas no piesārņošanas ar mūsu, cilvēku, producētajiem atkritumiem un izplūdes gāzēm. Aizmirstiet steigu un sastingstiet jogas pozā. Meditējiet un lūdziet pasaules saprātu atjēgties!
Fotogrāfiem arī ir brīvdienas. Vai tomēr ne? Kā mēs izmantojam šo laiku radoši?
Beidzot laiks saviem projektiem
Man sakrājušies bilžu kalni. Pareizāk sakot, HD rindas ar iekrātajām ceļojumu fotogrāfijām, daudzas no kurām skatos, kā no jauna. Editēju pagājušā gada Ēģiptes kolekciju. Editēju un meditēju (kāda jauka vārdu spēle, vai ne?), jo tas man sagādā neaprakstāmu gandarījumu un baudu, atkal paceļot pagātnē. Fotogrāfiju ir tik daudz, līdzinās kādu desmit kāzu apjomam. Toties, kāds prieks par to, ka foršās bildes neiegulsies plauktos! Viss vēl nav gatavs, bet publikācijas brīdis tuvojas. Be ready!
Un pa vidu tam visam…
… iemācījos uzņemt un montēt arī video, protams, very basic līmenī. Viss sākās ar to, ka vīram vajadzēja uzrakstīt kaut ko kopējam darba blogam. Katru nedēļu tika publicēts kāds kārtējā kolēģa garadarbs. Vīriešiem ne vienmēr patīk izteikties rakstiski, tādēļ nolēmām nepildīt ēteru ar garlaicīgiem stāstiem par vēl garlaicīgākajām māju nodarbēm. Nolēmām uzfilmēt filmu. Kaut ko izklaidējošu, pat ķecerīgi jautru, bet ar dziļu domu, protams.
Quo vadis, cilvēk?
Ideja par to, kā cilvēks, pat esot garīga un fiziska miera stāvoklī, joprojām murgo par iešanu uz darbu, radās nejauši, kad kādu rītu izgājām kārtējā pastaigā pa neparasti kluso pilsētu. Ielās neviena! Neviļus raisījās vēlme salīdzināt ar pirmskoronas laiku hektiku un steigu.
Filmas pamatā ir ideja par ceļu, ko veicam, katru rītu, steidzoties uz darbu. Te velkam paralēles arī ar visu mūsu aktīvās dzīves posmu. Sākumā ir viss brīnišķīgi, bet aizvien biežāk parādās kāds, kas šķērso ceļu visai brutālā veidā. Miers un daba aizmirstas, iekļaujamies arvien negantākā dienas ritmā. Dažādi šķēršļi, situācijas un steiga bieži vien noved pie sadursmes un melna ekrāna acu priekšā, kad gribot negribot jāietur pauze. Vai apjaušam, ka skrienam tik traki, ka bieži triecamies sienā? Acīmredzot, nē. Pat šādi gadījumi nepalīdz. Mells gar acīm, bet jau atkal ziņa telefonā vēsta par to, ka jāskrien uz kārtējo sanāksmi.
Back to normal
Atkal uz priekšu un kļūst arvien drastiskāk. Policija ir ceļā uz negadījuma vietu vēl pirms tas ir noticis. Skrējēji kā zirgi un lielgabalu dārdoņa – pat vecais cietoksnis ir aktivizējies. Skrienam, skrienam, skrienam… lai aizmuktu no šīs notikumu kakafonijas, līdz beidzot nokļūstam kādā neparastā “sapulcē”, kurā, kā par brīnumu, tik miers un putnu skaņas. Aitiņas nāk runāties. Klusums, meditācija. Vai ejam atpakaļ dabā?
Vecie modernie laiki
Veidojot savu nelielo videorullīti, kādā brīdī nācās konstatēt, ka neviļus aizejam paralēlēs ar Čarlija Čaplina Modern Times, kas ir viena no mūsu mīļākajām retro filmām. Šī melnbaltā, mēmā filma, kas uzņemta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ir satīrisks stāsts par kādu bezdarbnieku un klaidoni, kas Lielās depresijas laikā cenšas nopelnīt iztiku un ar uzcītīgu regularitāti iekuļas dažnedažādās nepatikšanās. Neskatoties uz komiskajām situācijām, kurās iepinas galvenais varonis, stāsta pamatā ir dziļi eksistenciālas domas, kas kalpo arī kā politisks un sociāls komentārs. Caur situāciju komiskumu un trako jautrību jūt to laiku Amerikas rūpniecības plaukstošās industrializācijas un komercializācijas kritiku. Attīstība, kas parazitē uz ikdienas pilsoņu rēķina, un ellīgais darba ritms, kas aprij cilvēku ikdienas mieru un līdzsvaru.
Noskatieties, pat ja nemīlat komēdijas, kā ir manā gadījumā. Mūzika vien ir ko vērta! Un lai nāk labāki un modernāki laiki mums visiem!
